Pasākumu kalendārs
Ziņo par apdraudētiem dabas objektiem!
Lasītākās ziņas
ES piesaka karu enerģiju rijošām ierīcēm
VIDEO: Cīņa pret globālo sasilšanu Venēcijā
Zaļie ieteikumi: videi draudzīga slēpošana un sniegadēļošana
Jaunumi
Vai tas ir gala sākums?
11.12.2009
Izglābsim.lv un DnB NORD Vides glābšanas komanda piedāvā pēdējo eseju no labākajiem konkursa „Vides vīzija” darbiem, kurā Elizabete Ladeiko no Jēkabpils 3. vidusskolas cenšas parādīt mums, kāda varētu būt Latvijas vide pēc 10 gadiem, ja mēs šodien pieņemsim neprātīgus un nepareizus lēmumus, aizmirstot par Latvijas dabas bagātībām un dārgumiem.
|
|
„Pasaule ir tik trausla un komplicēta kā zirnekļa tīkls.
Pieskaroties vienam pavedienam, notrīs viss tīkls.”
Džeralds Darels
Es zināju. Es zināju, ka tā būs. Jau toreiz, kad vasarā pēc 10. klases beigšanas laimīga pozēju fotoobjektīvam medaini zeltainā rapšu laukā. Saldi smaržīgs, bet aizdomīgi kluss. Vienīgā dūkoņa, kas lika vibrēt manām bungādiņām – augstu zilajās debesīs zīmējošs lidmašīnas krītiņš. Nektāra pilnajā laukā nebija nevienas bites.
Šodien, desmitiem vasaru pēc tās laimīgās vasaras, bišu vairs nebija nekur. Bija tauriņi, ziedu mušas, pat odi, tikai ne bites. Un tikko virtuālās vides karstākā ziņa vēstīja, ka gājis bojā pēdējais strops bišu aizsardzībai speciāli izveidotajā dabas liegumā. Atmiņā atausa bioloģijas skolotājas teiktais: „Cilvēce ies bojā divus gadus pēc tam, kad būs izzudusi pēdējā bite...”
Tas ir gala sākums. Doma, kas pletās plašumā, kad sēdos mašīnā, lai dotos ārpus pilsētas. Auto salonā, iekļaujoties vispārējā transporta plūsmā, ieplūda viegla bērnības pankūku smarža. Tā smaržoja gaiss, mašīnu motoriem aprijot biodegvielu.
Ievadījusi automašīnas atmiņā maršruta koordinātes, varēju ļauties jau ierastās ainavas vērošanai un pārdomām. Pa šiem gadiem Rīga bija pārvērtusies gandrīz vai megapolē. Jauni un jauni dzīvojamo māju rajoni izpleta savus taustekļus gar galvenajām maģistrālēm, kuras kādreiz veda uz citām lielākajām valsts pilsētām. Politiskās, ekonomiskās un teritoriālās reformas bija panākušas to, ka iedzīvotāji no perifērijas koncentrējās galvaspilsētā.
Aiz muguras palika pēdējie kotedžu jumti, skatienam paverot vēl negatavu māju lauku, kurā noritēja intensīva celtniecība. Vienai ģimenei domātās ēkas ar tām piegulošo zemes pleķīti bija pēdējais arhitektūras modes kliedziens. Rīgas centrā no Iļģuciema līdz pat Ķengaragam koncentrējās tikai tirdzniecības, pašpārvaldes, izglītības un izklaides iestādes. Mēs bijām kļuvuši par patērētāju tautu.
Drīz pēc jaunceltņu rajona nācās uzlikt saulesbrilles. Saules stariem pretī slējās varavīkšņaini spožas kalnu grēdas. Acis žilbinošais skaistums, braucot tuvāk, atklāja savu patieso būtību. Tie bija atkritumu kalni. Tas bija gan mūsu pašu, gan kaimiņu valstu patērētāju tautu kultūrslānis. Auto ātri aiztraucoties garām, vēl paguvu saskatīt apaļīgu helikopteru ar zili zvaigžņotu logo, kas no sava vēdera dzīlēm izvēma krāsaini daudzveidīgu masu. Iespējams, pilnīgi iespējams, ka valstij ekonomiski smagajā brīdī tas bija labākais risinājums, kā atkritumus pārvērst ieguvumā. Latvijas reljefs mainījās, bet valsts kasē ieplūda čeki ar daudzciparu skaitļiem.
Saules gaisma sāka ņirbēt gaismēnu rotaļās. Tagad maģistrāle veda cauri mežam. Ja tā varēja nosaukt pelēko, vienādi taisno stumbru rindas. Kamēr kalnu grēdu „derīgie izrakteņi” pamazām tika sadedzināti, apgādājot mūsu mājokļus ar elektrību un siltumu, rietumu civilizācija joprojām deva priekšroku ekoloģiski drošākajam koksnes kurināmajam. Ekonomisko motīvu vadītā ierobežojumu atcelšana dažos gados Latvijas zaļo rotu pārvērta milzīgā līdumā. Pēdējā brīdī ģenētiķi radīja ātraudzīgās apses un alkšņus. Izcirtumi atkal zaļoja. Bet īstais mežs bija skatāms tikai mācību failos un dažos ekosistēmas rezervātos.
Vienmuļajai meža joslai beidzoties, cik vien tālu skatiens sniedzās, viļņojās Latvijas „zelta tīrumi”. Gan pārnestā, gan tiešā nozīmē. Mēs bijām iekarojuši līdera pozīcijas biodegvielas ražotāju vidū. Bet par kādu cenu? Vēsture klusē, kā paraksts valsts varas labirintos reiz deva zaļo gaismu ģenētiski modificētā rapša plantācijām. Bet globālo izmaiņu rezultātā mitrais un maigais Latvijas klimats tām bija kā radīts.
Ģenētiski izmainīto organismu fobija, kā vēlāk noskaidrojās, nebija bez pamata. Modificētie gēni akumulējās tieši bitēs. Cilvēki, dzīvnieki, citi kukaiņi, izejot alerģiju un audzēju paaudzes, galu galā pielāgojās, bet bites pamazām izmira.
Auto samazināja ātrumu. Brauciena galamērķis vairs nebija tālu. Aiz dzeltenā lauka jau varēja redzēt dabisko pļavas un koku lapu zaļumu. No piebraucamā ceļa tālāk devos kājām. Elektriskajam ganam līdzīga ierīce ar speciāla garuma viļņiem kā vairogu norobežoja zaļo oāzi no apkārtējās pasaules. Ievadījusi pieprasīto kodu, skriešus metos pāri pļavai.
Ak, ja es varētu gadiem pārskriet pāri tāpat, kā šai pļavai! Ja es varētu atgriezties laikā, kad sāka mainīties mūsu zemes lielākās bagātības – dabas - vērtība! Ja es varētu tobrīd nozīmīgajiem un lemtspējīgajiem varas vīriem kaut ar acs kaktiņu ļaut ielūkoties mūsu nākotnē! Ja es varētu...
Aizelsusies apstājos. Mani priecīgi sveicināja krāsainu namiņu rinda. Vēl nespēju saklausīt, vai to iemītnieki ir mājās. Pārāk skaļi sitās sirds.
„Zummm!”
„Zummm! Zummm! Zummm!”
No malējā namiņa ejas vispirms izspraucās viena, tad vēl, vēl un vēl viena spārnotā dūcēja. Bites. Manas bites. Un es atkal zināju – nekas vēl nav beidzies!
Elizabete Ladeiko, Jēkabpils 3. vidusskola
Padalies ar draugiem: 
