Pasākumu kalendārs
Ziņo par apdraudētiem dabas objektiem!
Lasītākās ziņas
ES piesaka karu enerģiju rijošām ierīcēm
VIDEO: Cīņa pret globālo sasilšanu Venēcijā
Zaļie ieteikumi: videi draudzīga slēpošana un sniegadēļošana
Jaunumi
Nesīsim tējkaroti, neizlejot eļļas pilienu
08.12.2009
Pirmdien, 7. decembrī, uzsākām piecu labāko eseju konkursa „Vides vīzija” darbu publicēšanu. Šodien piedāvājam Initas Zušas no Bērzpils vidusskolas eseju, kurā viņa Latvijas dabu pielīdzina eļļas pilienam tējkarotē. Viņa mums atgādina seno latviešu mīlestību pret dabu un tās skaistumu un jautā, vai joprojām spējam to saskatīt un par to rūpēties, lai saglabātu arī nākamajām paaudzēm.
|
|
„Laimes noslēpums ir redzēt visus pasaules brīnumus, bet neaizmirst par „eļļas pilienu tējkarotē”,” raksta Paulu Koelju grāmatā „Alķīmiķis”. Tā nu ir tiesa, ka mēs, meklējot kaut ko lielu un neatkārtojamu, bieži vien aizmirstam par tām lietām, kuras mums ir līdzās ik brīdi, kuras uztveram kā pašas par sevi saprotamas. Latvijas daba, manuprāt, ir šāds „eļļas piliens tējkarotē” – mazs, bet ļoti dārgs. Mēs braucam apskatīt pasakainas vietas ārzemēs, jūsmojam, taču vai maz zinām visas skaistākās vietas Latvijā? Ne tikai kartē, bet esam skatījuši arī savām acīm? Vai neaizmirstam par „eļļas pilienu tējkarotē”, vai domājam par tā saglabāšanu?
Senie latvieši redzēja dabas skaistumu, zināja tās svarīgumu un izturējās ar pietāti pret to:
„Caur sidraba birzi gāju,
Ne zariņa nenolauzu;
Cauri gāja nelietītis,
Nolauž pašu galotnīti.”
Ja 21. gadsimta cilvēks izturēsies ar tādu pašu pietāti pret dabu, es ticu, ka Latvijas daba arī pēc 10 gadiem būs tikpat skaista kā tautasdziesmās, kas izgājušas cauri gadu simteņiem.
Vai esat spoguļojušies Rāznas ezera ūdeņos saulainās vasaras dienās? Lūkojušies tālumā no Mākoņkalna? Vērojuši kā ceļš ieiet debesīs, braucot no Dagdas uz Rēzekni? Un Ventas Rumba? Purva takas Nagļos? Daugavas loki? Zemgales plašie līdzenumi rapša ziedēšanas laikā? Tā ir tikai kripatiņa no tā, ko dabas māte mums ir dāvājusi. Taču dāvanas ir jāglabā.
Ja domājat, ka nevarat palīdzēt dabai, tad jūs kļūdāties. Jūs varat parastās spuldzītes vietā nopirkt ekonomisko. Jūs varat gatavot pats, nevis pirkt un tādējādi atbalstīt modificētās pārtikas ražotni. Varat papīru apdrukāt no abām pusēm. Šādi it kā sīkumi var palīdzēt saudzēt dabu, lai jūsu mazbērni arī varētu redzēt zaļu zāli, nevis tikai asfaltētus ceļus. Man Latvijas daba šķiet kā tauriņš - daudzkrāsaina un neaprakstāma. Bet tiklīdz mēs pret šo brīnumu izturamies pavirši vai rupji pieskaramies, tas mirst.
Par laimi arvien vairāk cilvēku saprot, ka daba ir bagātība un rūpējas par to, turpinot jau kāda iesākto vai arī rīkojot jaunas akcijas un projektus. Te jāpiemin Zinātņu akadēmijas Dabas aizsardzības komisija, arī projekts „Pēdas” un pavasara sakopšanas talkas. Tiek vēlreiz pārstrādāti atkritumi – Grīziņkalna stikla abažūros, Līgatnes papīra fabrikā, stikla lauskas un PET pudeles bruģa ķieģeļos, ko ražo uzņēmums „PSG Tehnoloģijas”, arī „Vekover” ekovate, kuras sastāvā ir 81% Latvijā savāktās makulatūras. Taču ir arī Olaines un Jelgavas ķīmisko atkritumu izgāztuves un Inčukalna gudrona dīķi. Pēc 2006. gadā veiktajiem pētījumiem Latvija savus resursus tērē videi nedraudzīgā veidā, kas mūs ierindo 45. vietā starp visām pasaules valstīm. Tas nozīmē, ka mums vēl ir uz ko tiekties, ka uzlabojumi ir nepieciešami. Galvenā problēma, manuprāt, ir Latvijas dažādo iestāžu nesadarbošanās vides jautājumos. Atbildīgās amatpersonas negrib redzēt tālāk par savu izpildāmo darbu sarakstu. Tad varbūt mums pašiem – Latvijas iedzīvotājiem - sākt kaut ko darīt lietas labā? Sākt apzināties tējkarotes piliena vērtību? Turpmākajos 10 gados, manuprāt, vajadzētu vairāk „spēlēt uz jūtām”. Būtu nepieciešams izstrādāt kādu materiālu, kurā attēlots, kā nesaudzīga izturēšanās pret vidi ietekmēs tieši konkrēta cilvēka dzīvi, jo vairākums cilvēku dzīvo saskaņā ar principu – „kas mani neskar, tas uz mani neattiecas”, neapzinoties, ka vide skar mūs visus. Piemēram, modes dāmām pastāstīt, ka vajadzētu lietot tādu kosmētiku, kas ražota uzņēmumos „Weleda”, „Madara”, „Bioturm” u.c., kas ne tikai būs mazāk kaitīgas videi, bet arī liktu viņām ilgāk izskatīties jaunām.
Tā kā izplatītākais sporta veids ir pakaļ skriešana, tad videi vienaldzīgo vidū vajadzētu likt dzīvot kādam „zaļajam” aktīvistam, kas stimulētu pārējos. Droši varu teikt, ka uz mani tas iedarbotos, jo kaut ko darīt kopā ir vieglāk. Varētu arī cilvēkiem parādīt dažādas vietas, kas bijušas piesārņotas un tagad ir attīrītas. Tā saucamo „pirms” un „pēc”. Lai cilvēki redz un novērtē atšķirību. Dzirdot par piesārņojumu ūdenstilpnē, kas notikusi kādas rūpnīcas notekūdeņu dēļ, gribētos, lai tās direktoram vai kādam no valdes locekļiem liktu nopeldēties šajos ūdeņos, lai tad viņš jūtas kā zivs ūdenī. Tā būtu mācība, ko nevarētu aizmirst, kas liktu mainīt attieksmi pret vidi. Varbūt tas būtu nežēlīgi, bet vai tad izturēšanās pret vidi no uzņēmuma puses bija citādāka?!
Dzīvojot laukos, jūtos tuvāka dabai nekā tad, kad aizbraucu uz pilsētu. Šķiet, ka pilsētā nevar just to maigo dabas pieskārienu - miglainus rītus, sniegotās takas, rasas pilno zāli, - kas dod mundrumu dienai. Bet latvieši taču ir dabas bērni. Ne velti latviskākajos svētkos - Līgo, arī pilsētnieki dodas pie dabas, lai kaut vai vienu reizi gadā būtu ar to vienoti. Tieši tādēļ visiem kopīgi jārūpējas, lai brīžos, kad nejūtamies labi, mums būtu iespēja pabūt tīrā, skaistā un sakoptā dabā, kas vienmēr palīdz atgūt spēkus un cerības. Mums jārūpējas, lai šāda iespēja būtu arī mūsu bērniem, mazbērniem, mazmazbērniem... Tikai mūsu spēkos ir „nest tējkaroti, neizlejot eļļas pilienu...”
Inita Zuša, Bērzpils vidusskola
Padalies ar draugiem: 
