Pasākumu kalendārs
Ziņo par apdraudētiem dabas objektiem!
Lasītākās ziņas
ES piesaka karu enerģiju rijošām ierīcēm
VIDEO: Cīņa pret globālo sasilšanu Venēcijā
Zaļie ieteikumi: videi draudzīga slēpošana un sniegadēļošana
Jaunumi
Mēs necienām dabu ne tik, cik melns aiz naga
10.12.2009
Turpinot iesākto, izglābsim.lv publicē labākās esejas no konkursa „Vides vīzija”. Šoreiz piedāvājam Karīnas Melnieces no Aknīstes vidusskolas darbu, kurā viņa raksta par mūsdienu cilvēku dzīvesveidu un ieradumiem un kādu iespaidu tie atstāj uz vidi. Viņasprāt, mums jāsāk cienīt daba un jākļūst par tās draugiem, jo tikai tā varēsim to sargāt. Iespējams, tikai ar bargāku likumu un ierobežojumu palīdzību varēsim mazināt videi nodarīto kaitējumu.
|
|
Visvairāk man patīk agrā rīta sajūta, kad, uzkāpjot uz durvju sliekšņa, es sajūtu rasas piliena dzidrumu, maigā vēja pieskārienu un svaiguma smaržu koku galotnēs. Tā smaržo miers - mans miers, un vēl es atdotu visu par jūras tuvumu, priežu sveķu smaržu un smilšu graudiņa likteņa vērošanu. Rīta skrējiens, kamēr saule vēl tikai lec, kaiju kliedzieni un klusums piepilda apkārtni. Bet mana paradīze ir tikai iedomas. Ar vienu vienīgu zaļo krāsu luksoforā tās izplēn nebūtībā.
Sašutums iestājas, kad, steidzoties uz darbu, rīta agrumā ir jānostāv dažas stundas sastrēgumā. Rīgā tā ir norma, tur taču dzīvo liela daļa sabiedrības krējuma, kuriem ģimenei ir vajadzīgas vismaz 2 mašīnas, un, protams, iestājoties bērna pilngadībai ir jāpērk vēl viena. Atveras garāžas vārti un cēli izslīd viena mašīna, tad otra, varbūt pat trešā un tu, vienkāršais garāmgājēj, spēj vien nobrīnīties, kura par kuru ir šikāka. Nepacel galvu un aizej, nošķaudies par to, ka tavā ieelpā ir jauna indīgā viela, norij kaklā stāvošo kamolu par to, ka tev jāiet ar kājām, kamēr lepni kungi brauc ar mašīnām. Tā tur ir ikdiena, bet ja mēs pat mūsu nelielajā Jēkabpilī stāvam rindās pie luksoforiem un gaidām, kad tas viss mašīnu lērums aiztrauksies uz priekšu, tad gan nekas vairs neliekas normāli. Ir jāizberzē acis, jāpaskatās uz sīkajām ieliņām un jāpārliecinās, vai tā tiešām ir tā pati pilsēta. Šādus pārsteiguma momentus nākas piedzīvot arvien biežāk. Un, lai kā arī cilvēki sūdzas par apgrieztajām algām vai darba slodzes samazinājumu, viņš neredz to, ka viņam ir viss – auto, māja, trauku mazgājamā mašīna, pat vannas istaba pilnā apmērā, bet vienalga ir slikti. Un kādas pārestības tas tik nenodara videi! Dāma ar sunīti izsauc taksi un gaida bruģēti šaurajā ieliņā, un nepārtraukti gaužās par smacīgo gaisu. Bet kas gan viņu tādu padara? Viņi, viņas un arī konkrētā persona. Nākotne nebūs cerīga, mašīnu skaits pieaugs un neviens neko nevarēs izdarīt...
Svaigi uzcelta rūpnīca, krāšņi sarkano ķieģeļu skursteņi un piķa melni dūmu mutuļi kā mazas viesuļvētras par visām varītēm cenšas izkļūt ārā. Un pie neizprotami mazās upītes ir pielikta norāde - nepeldēties! Diez kurš šo ļaunumu spēj nodarīt tikai nevainīgai garām tekošai varžu māmuļai - upei. Ar abām rokām apķert un stipri jo stipri aizžmiegt kaklu, lai neelpo, lai izbauda pašu radīto nāves apskāvienu. Ar diviem sirds kambariem ienīstamie cilvēki notekgrāvjus aizrok līdz upītei, lai arī gadus desmit atpakaļ paši šeit cēla smilšu pilis un plunčājās, līdz mamma sauca vakariņās. Šī absurdā situācija nav noslēpums. Arī tad, kad mūsu mazās valsts ekonomika atkal ies uz augšu, šī problēma tikai pieaugs un kā jauns, dzīvot gribošs parazīts attīstīsies līdz beidzamajai stadijai, kad to pamanīs, bet nekas labojams tur vairs nebūs.
Šodien jaunais pāris dosies uz lielpilsētu iepirkties un pa ceļam paņems nelielu atkritumu maisiņu, vīrs to knapi spēj panest un īsti neatbalsta, bet sieva uzstāj. Atkritumu vedēji tāpat nav rādījušies jau mēnesi un vēl drusciņ. Neuzkrītoši piestājot pie meža ar norādi: „Uzmanību! Gāž kokus!” - viņi nemanot izstumj maisu ārā no bagāžnieka un vēl nolamājas par to, ka bagāžniekā ir palikuši nelāgi pleķi no atkritumiem. Šis maiss, iespējams, nākošās tūkstošgades laikā nesatrūdēs, bet tā jau vairs nebūs šī pāra problēma. Gan jau tā kolas bundža vai karameļu saldējuma papīrs, ko kāds izmet pa mašīnas logu, ir bērna šļupsti salīdzinājumā ar 150 l atkritumu maisa saturu meža vidū, bet varbūt tieši tas bija pēdējais piliens sāpju jūrā.
Mēs necienām dabu ne tik, cik melns aiz naga. Mēs visi esam egoisti un nespējam aptvert, ka pēc gadiem simts, divsimts kādam arī būs jādzīvo. Mēs bieži vien necienām cita cilvēka ar prieku un mīlestību stādīto puķi, bet tieši tā varbūt kādu paglābs no skābekļa trūkuma. Mēs paejam garām izmestai čipsu pakai tikai tāpēc, ka baidāmies pacelt to - kā gan izskatīsies? Ja mēs mācētu dzīvot, mēs droši vien būtu nemirstīgi. Bet mēs nemākam, neko no tā visa mēs nemākam. Mēs izpostām savas mājas, savu sadzīvi un galu galā arī nākotni. Jā, es saku – mēs, jo arī es neesmu diezko labāka. Un man ir kauns par saviem principiem, par to, ka arī es esmu tīšā vai netīšā veidā noslogojusi dabu. Un stereotips - katrai problēmai ir savs vārds un uzvārds - ir patiess. Neviens cits nevar nodarīt tādu ļaunumu kā cilvēks.
Bet varbūt panāksim pretī dabai kā draugi, kas nelāgā brīdī sabužina matus un, vienkārši klusējot, samīļo. Varbūt nesmiesimies par sētniekiem, kuri ir paši tuvākie videi. Varbūt vienreiz mūžā palūgsim piedošanu visam, ko esam izpostījuši, jo tikai tā sākas ceļš uz labošanos.
Valstij un tās iestādēm novēlu visu to labāko. Varbūt vienreiz dzīvē ieteikšu pievērsties vides problēmai tik pat ļoti kā budžeta mistiskajam iztrūkumam. Ir vajadzīga liela cilvēku piekrišana, un noteikti jāpievērš cilvēku uzmanība ar visām iespējamajām metodēm. Vispirms es ieteiktu novadīt kārtīgu lekciju, nebaidoties no preses un nedaudz skarbiem vārdiem. Vismaz Rīga varētu atļauties vienu dienu gadā visiem iedzīvotājiem aicināt nebraukt ar savām mašīnām un piedāvāt sabiedriskā transporta pakalpojumus bez maksas. Ir jābūt spēcīgai reklāmai un lielai iniciatīvai. Kādiem sabiedrībā populāriem cilvēkiem ir jārāda sava nostāja pret to un jārāda latviešiem piemērs. Daudzus iedzīvotājus patiešām neapmierina namu pārvaldes norīkotais atkritumu izvešanas transports. Ar lielu lūgšanos mēneša laikā tas tiek izvests, cilvēki ir noskaitušies, viņi taču par to maksā, arī atkritumu konteineri ir jānomaina. Vislabāk būtu šķirošanai piemērotie. Cilvēki šķirotu, lai cik skeptiski uz to pagaidām skatās sabiedrība. Bet ar visām idejām kādam ir nopietni jāņemas. Noteikti noderētu katrai iestādei ar likumu pieņemt normas par apkārtnes sakopšanu kā obligātu pasākumu, par katru mežu un grāvi atbildīgu iestādi. Jā sākumā cilvēki papukotos, bet ja valsts sūtītu pārbaudes un liktu sodus, to izdarītu, un pēcāk arī paši brauktu garām un priecātos. Visa teritorija būtu sakopta. Rūpnīcām un fabrikām var palīdzēt tikai sodi un regulāras pārbaudes. Nepietiek tikai ar draudiem. Noteikti presē un televīzijā ir jāparādās faktiem, kas ir uz šo brīdi, un kādai sabiedrībā uzticamai personai ir jānāk klajā ar savu sašutumu un rīcības plānu. Mūsu rokas un kājas spēj vairāk kā varam iedomāties.
Mans ceļš ir sācies... Viss skaistais, kas man ir, ir man apkārt, un neko no tā es neatdodu par baltu velti. Ir jāmaksā ar sajūtām, ja reiz jutīsi, arī tu pastāvēsi par tā palikšanu tepat. Ak, kungs, kā es mīlu šo brīvības sajūtu! Un, tici man, arī dabai tā patīk.
Karīna Melniece, Aknīstes vidusskola
Padalies ar draugiem: 
