Pasākumu kalendārs
Ziņo par apdraudētiem dabas objektiem!
Lasītākās ziņas
ES piesaka karu enerģiju rijošām ierīcēm
VIDEO: Cīņa pret globālo sasilšanu Venēcijā
Zaļie ieteikumi: videi draudzīga slēpošana un sniegadēļošana
Jaunumi
Lasi labākos eseju konkursa „Vides vīzija” darbus!
07.12.2009
Pagājušajā nedēļā paziņojām eseju konkursa „Vides vīzija” piecas uzvarētājas, kuras balvās saņems portatīvos datorus. Šīs nedēļas laikā katru dienu publicēsim vienu no šīm piecām labākajām esejām, lai arī jūs varētu iepazīties ar jauniešu vīzijām par vidi un dabu Latvijā. Kā pirmo piedāvājam eseju, ko rakstījusi Agne Meļķe no Mazsalacas vidusskolas.
 |
Ir skaista rudens diena, saulīte spīd bažīgi aiz sārtām kļavām, bet nebēdnis mākonis, tumši zili sapucējies, strauji tuvojas klēts priekšai. Vējš ir pavisam pazudis, es apsēžos aiz lielā ozola. Krā-krā, savādi melns krauklis nolaižas tik tuvu manām domām, ka strauji iztrūkstos no melnās spalvas, kas nokrīt tepat. Ui, kāda krāsu gamma, bet vai! Vējš savādi sagriežas un esmu savādā aplī... visapkārt steidzīgi cilvēki, netālu piebrauc liels vīrs ar baļķu kravu, zirgi lēni uzsāk savu gaitu, un pilnais vezums ar liniem strauji sašūpojas. Garām smaidot paiet sieviete baltā lakatā un priekšautā ar sviesta cibu rokās. Netālu laidarā rukšķ sivēni, bet zosis ērmoti nemierīgas. Es pasveicinu, bet manu sveicienu neviens neatņem - spocīgi! Re, klēts durvis ir plaši atvērtas, un es daudz nedomādama dodos tur iekšā. Ai, pilni apcirkņi ar rudziem, tālāk mučele ar brūkleņu ievārījumu, gaļas tīnes un linu pakulas neparastās pinkās sēž uz koka pie klēts griestiem. Stelles un vērpjamais ratiņš smīn un klusē. Ui, kas tad tas? Pasitu mucai vāku un ieraugu - rudzu zelmenis pavisam biezi saaudzis, nu jā, pēdējie gardās bērzu sulas litri, bet paspārnē iesals gaida, kad tiks pārvērsts par putojošu miestiņu. Vilnas maisi arī saposti sēž stūrī un gaida. Cik nu vairs atlicis, saimniece jau vakar mīļi noglaudīja maisa raupjo vaigu. Kāpostu baļļa jau pirmo rūguma putu uzmetusi, vai cik salds! Bet uz plaukta drusku noputējis, stūrī iespiedies, vīna balons. Pastiepju roku, bet kaut kas nelāgs ārpusē! Vai, auzu tīrumā iebrauc dzeltenais milzenis, un kombainieris laimīgi mādams sauc: „Nu ko, tad salmus šogad nesmalcinām?” Es gari novelku:„ Laikam!” Ja tu, draugs, zinātu no kāda gadsimta mani izrāvi! Tā kuldams un saudzīgi paņemdams katru auzas cepurīti, kombains aizlaiž savās gaitās, aiz sevis atstādams dzeltenu saules strīpu ar zeltainiem salmiem. Kur es tikko biju? Vēl joprojām kavējos klētī - paņemu atslēgu un durvis atveras. Nekas jau nav mainījies, tikai drusku padzīvojis līdzi laikam interjera ziņā. Pakulas joprojām bažīgi paskatās, vērpjamais ratiņš arī klusi stāv blakus motorzāģim un jaunajam sporta ritenim, tālāk tup zaptes burkas un kāpostu vāts. Graudu apcirkņos gan lielās kannas un vecais zingers mētājas, bet vilnas maiss pavisam vientuļš! Ko darīt? Vai kas ir mainījies, nu, nekas, varbūt kādreiz esam dzīvojuši kā lauķi. Bet tagad ieslēdzot televizoru, esam ļoti moderni. Lins - pašu austos baķos un vecās vilnas segas. Alus mucas un lize maizei, gaļas tīne. Riteni jau otrreiz neizgudrosi!
Es mīlu savu skaisto Latviju, nekas jau jauns nav, tikai vecā gudrība ir sagaidījusi jaunu ideju šarmu. Tagad cenšamies dzīvot zaļi, ekoloģiski un videi nekaitīgi. Beidzot ir beigusies dabas graušanas un mūžīgās plānu piecgades - kā akla dzīšanās pēc rietumu paraugiem. Man jau reizēm liekas, ka viss ir tā knapāk un mazāk, bet tas ir mans un mīļš.
Ups, salmi sarullējas un aizbrauc, ha-ha. J! Aizbrauc uz kalti, būs smukas granuliņas, kuras tālāk vizinās uz zirgu kūti pakaišos, bet nākamgad šīs granulas man sildīs māju, taču smukulis alksnis vēl varēs padzīvot grāvmalē.
Viss iet un mainās, bet kur ir mans mīļais, melnais krauklis? Atnāc un ieved mani tajos laikos. Nē, laiks ir nežēlīgs un atpakaļ nedrīkst skatīties! Taču, kāpēc mūsu senči sāka uztraukties par valodas un literatūras izveidi, dzimtcilvēku apgaismošanu, izglītošanu, lai kādu dienu varētu kļūt par brīviem, neatkarīgiem latviešiem, kuriem ir savas tradīcijas, uzskati, sentēvu izveidotās un atstātās bagātības? Kāpēc? Lai reizi mēnesī varētu manā un mūsu Skaņākalna parkā noliet rūķīšus ar krāsu vai izkārpīt un atstāt aiz sevis cūku kūti? Vai bija jālej asinis karā par brīvību? Dzīvotu Latvijā zem cita karoga, un varbūt citu tautiešu laimes zeme būtu tieši mūsu, nevis otrādi, jo iespējams vampīriskie iekarotāji pārvērstu mazo republiku par plaukstošu un bagātu paradīzes zemi Baltijas jūras krastā, nevis kā mēs sēžam miljonu ieskautā dzīvoklī un aizņemamies no pasaules naudu...
Esmu priecīga, ka katrs nocirstais kociņš tiek iestādīts jauns, tādejādi elpot jau būs ko! Cik pāris gadus atpakaļ stilīgi bija samākslotās dzīves sastāvdaļas - nagi, skropstas, polietilēna maisiņi, minerālmēsli, tik tagad visi piedomā, kā varētu dzīvot videi un sev nekaitīgāk. Un rezultāts nāk lēnāk, bet efektīvāk!
Nākot no skolas, sirdi pārņem lepnums, jo nevaru vien beigt priecāties par manu dzimtas senču gudrību. Ap māju ir stādīti koki: ozols, liepa, kļava, apse, bērzs, egle, bet katrs savā vietā. Es teiktu - viņu personīgajā vietā, jo stiprais ziemelis var tikai šūpot un neganti svilpt koku zaros. Mājai tas neskādēs! Arī es piemiedzu vienu aci un vēlos, varbūt nē, man būs apkārt mājai saulespuķu baterijas, kuras saulītē sasilušas apgādās mazsalaciešus ar elektroenerģiju, un nelielais, bet aktīvais strautiņš nodrošinātu manu nosiltināto māju ar elektrību.
Man laikam nevajag vairs tevi, krauklīt! Es esmu sapratusi, ka nemitīgi ir jāmācās un ar lielu pacietību jāveido sava dzīve, lai zinātu, kurā mirklī zilā, zaļā vai otrreizējā viela vai vide, vai daba pels vai saulītē cels?! Tāpēc, tici man, es centīšos, manu krauklīt!
Agne Meļķe, Mazsalacas vidusskola
Padalies ar draugiem: 
